Epilepsija

Kas ir epilepsija?

Galvas smadzenes ir veidotas no miljoniem nervu šūnu, kas izmanto elektriskos signālus, lai kontrolētu ķermeņa funkcijas, sajūtas un domas. Ja signāli tiek traucēti, var novērot epileptisku lēkmi. Ar vārdu “epilepsija” apzīmē dažādus sindromus, kas izpaužas ar šādām lēkmēm. Par epileptiskām tiek sauktas tikai tās lēkmes, kuru iemesls ir pārmērīga kāda smadzeņu apgabala šūnu aktivitāte.

Epilepsija skar aptuveni 0,5 – 1 % bērnu. Reizēm epileptisko aktivitāti smadzenēs izraisa kāda cita saslimšana, t.i., pamatslimība, trauma vai smadzeņu attīstības traucējumi, tomēr bieži vien epilepsijai nav redzama iemesla. Bērnam var būt epilepsija, ja ir bijušas vismaz divas neprovocētas lēkmes, t.i., lēkmes bez acīmredzama iemesla, piemēram, drudža.

Epilepsijas diagnozi var likt un uzsākt ārstēšanu arī pēc pirmās lēkmes, ja izmeklējumu rezultāti liecina par paaugstinātu atkārtotas lēkmes risku.

Epilepsijas lēkmes var būt ļoti dažādas: dažas ir viegli atpazīt – bērna ķermenis raustās un bērns kļūst nekontaktējams, apjucis. Citām lēkmēm nav acīmredzamu ārēju izpausmju. Epilepsija reizēm izraisa izmaiņas uzvedībā un personībā, kas noved pie citām neiroloģiskām problēmām, grūtībām mācībās vai depresijas un trauksmes. Šādu problēmu pamanīšana un laicīga risināšana ir svarīga epilepsijas pacientu aprūpes daļa.

Simptomi1

Kādi ir epilepsijas simptomi

Epilepsija var ievērojami ietekmēt bērna dzīvi. Lēkmju laikā bērni var krist, savainoties, turklāt lēkmes var būt ļoti nogurdinošas. Nepareizā smadzeņu aktivitāte, kas norisinās lēkmju laikā, var radīt smadzeņu bojājumu. Bojājuma risks bērniem ir īpaši nopietns, jo smadzenes joprojām aug un mainās.

Tā kā smadzenes kontrolē visus ķermeņa aspektus, lēkmēm var būt dažādas izpausmes atkarībā no skartā smadzeņu centra. Lēkmes var būt no pilnīgi nemanāmām līdz biedējošām. Fokālas lēkmes laikā epileptiskā aktivitāte sākas vienā galvas smadzeņu puslodē, bet ģeneralizētas lēkmes gadījumā jau no paša sākuma iesaistās abas puslodes.

Gan pieaugušajiem, gan bērniem ir novērojami vienādi lēkmju veidi, tomēr atšķiras atsevišķu veidu sastopamība dažādos vecumos. Piemēram, absansi ir vairāk raksturīgi bērniem nekā pieaugušajiem. To laikā bērns uz brīdi sastingst un nereaģē, bieži šādas epizodes tiek sajauktas ar aizsapņošanos.

Kas izraisa epilepsiju

Lēkme notiek, kad kāda smadzeņu apgabala šūnas rada pārāk daudz elektrisko signālu, uz laiku traucējot pārējo smadzeņu normālu darbību.

Gadījumos, kad konstatēts strukturāls smadzeņu bojājums, kas izraisa epilepsijas lēkmes, runā par simptomātisku jeb sekundāru jeb strukturālu epilepsiju. Ir zināmi atsevišķi gēni, kuru mutācijas arī var izraisīt epilepsiju. Tomēr vairāk nekā pusei bērnu ar lēkmēm netiek atrasts konkrēts iemesls. Pastāv uzskats, ka epilepsijas risks ir ģenētiski noteikts – t.i., pat ja epilepsija sākusies pēc galvas traumas, pie zemāka ģenētiski noteiktā riska, konkrētā trauma nemaz neradītu epilepsiju.

Epilepsijas pacientiem lēkmju risku palielina konkrēti trigeri jeb palaidējfaktori, piemēram, stress, uztraukums, izlaistas medikamentu devas, miega trūkums. Tādēļ noderīga var būt dienasgrāmatas iekārtošana – atklājot raksturīgos trigerus un mērķtiecīgi izvairoties no tiem, var izdoties samazināt lēkmju biežumu. Jebkurā gadījumā pareiza miega higiēna un sabalansēts uzturs var palīdzēt uzlabot bērna veselības stāvokli, tai skaitā arī lēkmju kontroli.

Epilepsija nav kontrindikācija vakcinācijai. Tieši pretēji, vakcinācija var pasargāt no akūtām infekcijām, kas pašas var provocēt lēkmes.

Kā epilepsija tiek diagnosticēta

Ne visas lēkmes ir epileptiskas. Citi epilepsijai līdzīgu lēkmju iemesli ir, piemēram, ģībonis asinsspiediena pazemināšanās dēļ, febrilie krampji (krampju lēkme maziem bērniem pie paaugstinātas temperatūras). Lēkmes var izraisīt arī saindēšanās, kādas vielas pārmērīga uzkrāšanās vai trūkums organismā. Tās visas nav epileptiskas lēkmes, jo to iemesls nav traucēta smadzeņu šūnu aktivitāte.

Ja bērnam pirmoreiz mūžā sākas lēkme, arī paši vecāki var iesaistīties diagnostikā – vēlams lēkmi nofilmēt, lai varētu video parādīt ārstam.

Ja ir aizdomas par epilepsiju, tiek apkopota pilna bērna slimību vēsture, veikta neiroloģiskā izmeklēšana un nepieciešamības gadījumā arī nozīmēti specifiski izmeklējumi.

Galvenais tests epilepsijas diagnosticēšanai ir elektroencefalogramma (EEG), kas pilnīgi nesāpīgā veidā mēra smadzeņu garozas reģionu elektrisko aktivitāti. Mazākajiem bērniem, kā arī tiem, kam lēkmes norisinās naktī, izmeklējumu veic miegā. Nepieciešamības gadījumā var tikt nozīmēti arī citi izmeklējumi, visbiežāk magnētiskā rezonanse (MR). Šie testi palīdz neirologiem noteikt, kurš no diviem epilepsijas pamattipiem bērnam ir – fokāla vai ģeneralizēta epilepsija.

Bērnu neirologs, izvērtējot klīnisko ainu un izmeklējumu rezultātus, noteiks, vai bērna epilepsija atbilst kādam no zināmajiem sindromiem. Ja tiek diagnosticēts konkrēts sindroms, neirologs varēs sniegt precīzākas prognozes par ticamāko slimības gaitu, tās ietekmi uz bērna attīstību, kā arī ātrāk piemeklēt atbilstošāko terapiju. Labdabīgajiem bērnu epilepsijas sindromiem kopīga iezīme ir lēkmju tendence izzust vai ievērojami mazināties, bērnam pieaugot. Savukārt citiem sindromiem ir zināmas saistītas patoloģijas, kuras līdz ar to tiek mērķtiecīgi meklētas.

Diagnosticējot epilepsiju, ārsti pievērš uzmanību arī saistītām problēmām – mācīšanās grūtības, uzvedības traucējumi vai depresija. Psihologi var veikt specifiskus testus, lai pārbaudītu bērna kognitīvas spējas, noteiktu mācīšanās, uzvedības un emocionālos traucējumus, kā arī novērtētu sociālās iemaņas. Tas palīdz izstrādāt terapijas un aprūpes stratēģijas, lai pēc iespējas uzlabotu bērna dzīves kvalitāti un ļautu bērnam īstenot savu potenciālu.

Kā epilepsija tiek ārstēta

Ar epilepsijas nosaukumu apzīmē daudzus dažādus sindromus, nevis vienu konkrētu slimību – katram bērnam tā izpaužas citādi. Līdz ar to katram bērnam jāpiemeklē individuāla terapija. Terapijas iespējas ietver medikamentus, ķirurģiju un diētas izmaiņas. Ikdienā svarīgi nodrošināt, lai bērnam vienmēr būtu līdzās kāds, kas zina par saslimšanu un kā rīkoties lēkmes laikā.

Epilepsijas medikamenti

Medikamenti joprojām ir pirmā izvēle epilepsijas ārstēšanā. Tie novērš lēkmju atkārtošanos vai mazina to biežumu un/vai smagumu, bet neizārstē epilepsiju. Tātad medikamenti jālieto ilgstoši (bieži visu mūžu), nevis tikai kursa veidā. Tikai tad, ja lēkmes neatkārtojas vismaz 2 – 5 gadus, var sākt domāt par pakāpenisku medikamentu devas mazināšanu. Pēkšņa epilepsijas medikamentu pārtraukšana var izprovocēt jaunu lēkmi.

Katrs terapijā no jauna pievienotais medikaments sākotnēji tiek lietots nelielā devā un tad deva tiek pakāpeniski paaugstināta līdz sasniegta optimālā. Pat blakņu gadījumā medikamentus nedrīkst pēkšņi atcelt vai nomainīt – vecā medikamenta devu drīkst mazināt tikai, kad sasniegta jaunā medikamenta optimālā deva.

Jebkura terapijas maiņa pieļaujama tikai stingrā bērnu neirologa – epileptologa uzraudzībā!

Diētas terapija

Diētas terapija var palīdzēt situācijās, kad vairāku medikamentu terapija izrādās neefektīva vai rada pārāk smagas blaknes. Arī šajā gadījumā jaunā terapija, t.i., ketogēnā diēta tiek uzsākta paralēli līdzšinējiem medikamentiem. Tikai tad, kad izdevies panākt diētas terapeitisko efektu, var sākt mazināt medikamentu devas. Sīkāk par ketogēno diētu lasiet: http://www.bernuneirologi.lv/ketogena-dieta/

Ķirurģija

Kad neizdodas panākt lēkmju kontroli ar medikamentiem vai citu terapijas metodi, tiek izvērtētas ķirurģiskās ārstēšanas iespējas. Lai būtu iespējama šāda ārstēšana, jāzina precīzi, kurā vietā smadzenēs sākas lēkmes. Iespējami dažādi ķirurģiskās ārstēšanas veidi:

Fokāla rezekcija

Ja izdodas noteikt konkrētu vietu bērna galvas smadzeņu garozā, no kuras rodas epileptiskā aktivitāte lēkmes laikā, ir iespējams izgriezt tieši šo “vainīgo” fragmentu, nekaitējot apkārtējiem audiem. Protams, šāda ārstēšana iespējama, ja lēkmju avots neatrodas kādā ļoti nozīmīgā smadzeņu garozas centrā. Pēc šādas terapijas bērns kļūst brīvs no lēkmēm.

Corpus callosotomy – jeb smadzeņu saikļa pārgriešana

Tiek pārgrieztas šķiedras, kas saista abas smadzeņu puslodes. Šādi tiek pārtraukti sakari starp puslodēm un epileptiskā aktivitāte vairs nespēj izplatīties no vienas smadzeņu puslodes uz otru. Saikļa pārgriešana ir īpaši efektīva bērniem, kam raksturīgas lēkmes ar samaņas zudumu (“krītamā kaite”). Lēkmes parasti neizzūd pavisam, bet vairumā gadījumu tās kļūst vieglākas. Šādas operācijas gadījumā reizēm rodas kognitīvi, uzvedības vai kustību traucējumi.

Hemisfērektomija – vienas smadzeņu puslodes izņemšana

Vainīgā puslode tiek izņemta vai padarīta neaktīva. Šāda operācija ir efektīva, ja lēkmes sākas plašā vienas puslodes garozas rajonā. Šādu operāciju pielieto tikai ļoti smagas epilepsijas gadījumā, kad nav efekta no medikamentiem un citas mazāk agresīvas ķirurģijas. Puslodes zaudēšana rada smagus blakusefektus: kustību traucējumus, valodas traucējumus utt. Tādēļ tiek rūpīgi izvērtēti paredzamie riski un ieguvumi.

Klejotājnerva stimulācija

Ja ar medikamentiem vai diētu neizdodas kontrolēt lēkmes, bet ķirurģiskas terapijas riski ir lielāki par ieguvumu, palīdzēt var klejotājnerva stimulācija. Neiroķirurgs implantē nelielu stimulatoru (līdzīgu kardiostimulatoram) zem ādas zem kreisā atslēgas kaula vai padusē. Smalki vadiņi savieno stimulatoru ar klejotājnervu. Ierīce stimulē nervu noteiktā ritmā, piemēram, 30 sekundes ik pēc piecām minūtēm – ritms tiek pielāgots individuāli. Lēkmes parasti neizzūd pavisam, bet vairumā gadījumu kļūst retākas un vieglākas. Daudziem pacientiem izdodas samazināt medikamentozo terapiju, t.i., devas un/vai medikamentu skaitu.

Izmantotie informācijas avoti:

  1. Boston Children’s Hospital. Epilepsy in Children. Available at: http://www.childrenshospital.org/conditions-and-treatments/conditions/e/epilepsy/programs-and-services
  2. Elsevier Point of Care. Clinical Overview: Epilepsy in children. Released July 8, 2019. Available at: https://www-clinicalkey-com.db.rsu.lv/#!/content/clinical_overview/67-s2.0-23ea3ed2-a6ef-4ca6-8d9c-ab315029078b
  3. Epilepsy Society. Epilepsy In Childhood. Information produced: January 2018. Available at: https://www.epilepsysociety.org.uk/epilepsy-childhood
  4. Scheffer IE, Berkovic S, Capovilla G, Connolly MB, French J, Guilhoto L, et al. . ILAE classification of the epilepsies: position paper of the ILAE commission for classification and terminology. Epilepsia. (2017) 58:512–21. 10.1111/epi.13709