Ērču encefalīts ir akūta nervu sistēmas saslimšana, ko izraisa ērču encefalīta vīruss. Ar to iespējams inficēties ērces piesūkšanās rezultātā vai uzturā lietojot inficēta dzīvnieka (govs, kazas) nepasterizētus piena produktus. Īpašu uzmanību un satraukumu izraisa ērču encefalīts bērnu vecumā, kad nervu sistēma ir tikai attīstības stadijā. Slimība ir potenciāli dzīvībai bīstama un invaliditāti izraisoša, tās sekas ir grūti prognozējamas, tādēļ būtiski ir pievērst uzmanību laicīgai slimības atpazīšanai, ārstēšanai un profilakses pasākumiem.
Ērču encefalīts
Izplatība un ērces piesūkšanās
Ērču encefalīts ir otra biežākā ērču pārnēsātā slimība pēc Laimas slimības. Latvija ierindojas starp tām Eiropas valstīm, kurās ir augsta saslimstība. Vidēji katru gadu Latvijā saslimst vidēji 130 – 300 iedzīvotāji, no tiem 7-27 bērni (2010-2019. gada dati). Inficēšanās notiek pēc inficētas ērces piesūkšanās. Ērces var piesūkties jebkurā ķermeņa daļā, taču biežāk atrodamas slikti pārredzamās ķermeņa vietās – cirkšņos, padusēs un galvas matainajā daļā. Risks inficēties ir gan mežā, gan pilsētvidē. Ērču aktivitāte parasti sākas martā vai aprīlī, kad vidējā mēneša temperatūra sasniedz +5…+7°C un aktivitāte beidzas gada nogalē, kad vidējā temperatūra nokrītas līdz tādam pašam līmenim.
Simptomi
Slimības klīnisko gaitu un sekas ir grūti prognozēt! Ērču encefalītam raksturīga ir divviļņu drudža gaita. Tipiski pirmais drudža vilnis parādās 7-10 dienas pēc inficētas ērces koduma un var izpausties kā paaugstināta ķermeņa temperatūra virs 380C, nogurums, galvassāpes, sāpoši roku un kāju muskuļi, sāpēs vēderā un citi nespecifiski simptomi. Otrais drudža vilnis parasti norit smagāk – ar nervu sistēmas iekaisuma pazīmēm. Visbiežāk sastop meningītu – smadzeņu apvalku iekaisumu, kuru raksturo stipras galvassāpes, slikta dūša, sprandas stīvums un augsts drudzis. Ja vīruss skar smadzeņu struktūras (encefalīts, mielīts), tad cilvēkam var parādīties papildus apziņas traucējumi, pat koma, krampji, līdzsvara un runas traucējumi, kā arī sejas un roku un kāju muskuļu vājums.
Risks nepilnīgi atveseļoties un attīstīties tālākām sekām ir augstāks tiem bērniem, kuriem slimība noritējusi smagāk. Taču arī pēc veiksmīgas sākotnējās izārstēšanās var tikt novērotas tādas paliekošas sekas kā emocionāla uzbudināmība, atmiņas un koncentrēšanās grūtības, miega traucējumi, galvassāpes un citas sūdzības.
Diagnostika un ārstēšana
Ērču encefalīta diagnostika balstās uz klīniskās ainas atpazīšanu un laboratoro testēšanu. Ļoti palīdz, ja pacients atceras ērces kodumu un to pastāsta ārstam. Laboratorie testi ietver asins analīzi, kurā nosaka specifiskās antivielas pret ērču encefalīta vīrusu. Ja speciālistam ir aizdomas par nervu sistēmas iesaisti, papildus asins analīzēm, iespējams, tiks veikta lumbālpunkcija, lai to pierādītu. Lumbālpunkcija ir procedūra, kuras laikā tiek veikts dūriens mugurkaulāja lejasdaļā, t.i., zem muguras smadzeņu līmeņa, lai iegūtu ap galvas un muguras smadzenēm cirkulējošā šķidruma paraugu.
Diemžēl ērču encefalīta ārstēšanā nav pieejamas specifiskas pretvīrusa terapijas. Pacientiem nepieciešama ārstēšana slimnīcā, kur viņš var saņemt atbilstošu simptomātisku terapiju, pamatojoties uz sūdzībām.
Kā pasargāt sevi no ērču encefalīta?
Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem: vakcinācija ir visefektīvākā aizsardzības metode pret saslimšanu ar ērču encefalītu. Pastāv arī citas (nespecifiskas) profilakses metodes: izvairīšanās no ērču mitināšanās vietām dabā, rūpīga ķermeņa apskate pēc uzturēšanās dabā, ērces atbaidošu līdzekļu (repelentu) lietošana, izvairīšanās no nepasterizētiem govs, kazas piena produktiem utt. Šīs metodes nesniedz tik augstu aizsardzības līmeni kā vakcinācija. Tā kā encefalīta vīruss atrodas ērces siekalās, tas brūcē iekļūst uzreiz – laicīga ērces noņemšana pret šo vīrusu nepasargā (tomēr samazina Laimas slimības risku!).
Vakcinācijas procesā izveidojas aizsargājošas antivielas pret ērču encefalīta vīrusu, kas neļauj vēlāk vīrusam vairoties cilvēka organismā un radīt nervu sistēmas iekaisumu. Vakcinācija rekomendēta visiem Latvijas iedzīvotājiem un ieceļotājiem vecumā no 1 gada vecuma. Vakcināciju nodrošina ģimenes ārsts vai vakcinācijas speciālists, kurš vislabāk izskaidros un rūpīgi sekos līdzi vakcinācijas procesam. Īsumā – pamata vakcinācija sastāv no 3 devām, taču ik pēc 3-5 gadiem jāveic revakcinācija, lai imunitāte pret ērču encefalītu būtu ilgstoša un augsta. Nokavētas devas gadījumā vakcinācijas shēma nav jāsāk no sākuma, bet jāturpina. Nav vajadzības arī noteikt antivielu līmeni asinīs nokavētas vakcinācijas gadījumā.
